Detection of gastric helicobacter-like microorganisms in feral raccoon dogs (Nyctereutes procyonoides) and domestic dogs (Canis familiaris) | Kuņģa helikobaktēriju noteikšana savvaļas jenotsuņiem (Nyctereutes procyonoides) un mājas suņiem (Canis familiaris)

إنجليزي. This study was done to evaluate the prevalence of Helicobacter-like microorganisms in the stomach of feral raccoon dogs (Nyctereutes procyonoides) from the Chonbuk province at the southwest part of Korea and of domestic dogs (Canis familiaris) from Latvia. Mucosal samples were taken from several places of cardiac, fundic, and pyloric gland region of the stomach to detect Helicobacter spp. by employing urease test, brush cytology, and light histological investigation. All sampled raccoon dogs and four domestic dogs from the five sampled animals showed positive urease test and presence of tightly spiraled Helicobacter-like microorganisms. A positive urease test was observed in 75.7% of all examined samples of raccoon dogs and in 67.0% of all samples of domestic dogs. Helicobacter-like microorganisms were detected in 98.5% of all examined samples of raccoon dogs and in 69.4% of samples of domestic dogs by brush cytology and in 91.2% of all examined samples of raccoon dogs and in 68.2% of samples of domestic dogs by histological examination. Compared to gastric regions in feral raccoon dogs, the employed detection methods showed that almost all samples (100%) were positive for Helicobacter spp. in the cardiac gland region. Whereas in domestic dogs, all detection methods demonstrated 80% of positive samples in cardiac and 80% of positive samples in fundic gland region of the stomach. Urease test results were controlled after 10, 30, and 60 minutes. The amount of positive samples of raccoon and domestic dogs increased with the checking time, so it is important to check results of test after 60 minutes of reaction.

لاتفيا. Pētījuma mērķis bija noskaidrot kuņģa helikobaktēriju izplatību savvaļas jenotsuņiem (Nyctereutes procyonoides) Dienvidkorejas Republikas Čonbukas provincē, kā arī mājas suņiem (Canis familiaris) Latvijā. Pētījumiem izmantoti astoņi jenotsuņi un pieci mājas suņi. Gļotādas paraugi tika ņemti no stingri noteiktām kuņģa gļotādas daļām četrās vietās kardiālo, astoņās vietās fundālo un piecās vietās pilorisko dziedzeru zonā. Kopā izmeklēti 136 jenotsuņu un 85 mājas suņu kuņģa gļotādas paraugi. Helicobacter spp. noteikšanai tika izmantoti ureāzes tests, gļotādas virsmas noberzumu citoloģija un histoloģiskās izmeklēšanas metodes. Visiem astoņiem izmeklētajiem jenotsuņiem un četriem mājas suņiem (no pieciem) kuņģa gļotādā tika konstatētas Helicobacter spp. Jenotsuņiem ureāzes tests pozitīvs bija 75.7% gadījumu, bet mājas suņiem – 67.0% gadījumu. Gļotādas virsmas citoloģiskajā izmeklēšanā Helicobacter spp. jenotsuņiem konstatēja 98.5% gadījumu, bet mājas suņiem – 69.4% gadījumu. Histoloģiskajā izmeklēšanā helikobaktērijas jenotsuņiem konstatēja 91.2% gadījumu, bet mājas suņiem – 68.2% gadījumu. Salīdzinot Helicobacter spp. lokalizāciju dažādajās kuņģa gļotādas zonās, visplašāk izplatītas tās bija kardiālo un fundālo dziedzeru zonā. Jenotsuņu kuņģu kardiālajā dziedzeru zonā 100% gadījumu tika konstatētas Helicobacter spp., bet mājas suņiem gan kardiālo, gan fundālo dziedzeru zonā helikobaktērijas konstatēja 80% gadījumu. Ureāzes testa rezultāti tika pārbaudīti pēc 10, 30 un 60 minūtēm. Pozitīvo paraugu skaits uz Helicobacter spp. palielinājās līdz ar reakcijas laika ilgumu, tāpēc ir ļoti svarīgi rezultātus nolasīt pēc 60 minutēm. Šis ir pirmais pētījums par kuņģa helikobaktēriju izplatību savvaļas jenotsuņiem Dienvidkorejas Republikā un mājas suņiem Latvijā.