Harmony in indoor/outdoor context in the architecture of 21st century schools

إنجليزي. Mankind has recognised the damage brought upon the nature and is looking for ways to amend it. The nature and its importance in modern human lives have become even more significant and affect all areas of life including environmental art. The present research addresses the development of school architecture in 20th-21st centuries and confirms the general social and, accordingly, architectural trend toward openness and harmony with nature. Abundant use of curved and multifaceted glazed surfaces on vertical and horizontal planes of exterior building walls makes integration of indoor and outdoor space very visible. When analysing environmental harmony in school interiors one may see that a most essential condition for indoor-outdoor harmony is a presence of a landscaped greenbelt. In order to take practical steps on the way to harmonious environments in school buildings and other objects, according to their function, as well as in towns and cities in general, long-term urban greening development and preservation plans should be as detailed as possible and their implementation should be established in the law. This would help in reaching better results in harmonious environment development.

لاتفيا. Harmonija - saskaņa, samērīgums (krāsu toņu harmonija; harmonija arhitektūrā; cilvēka iekšējā harmonija). Šajā rakstā tika analizēta izglītības iestāžu ārtelpas un iekštelpas harmonija mūsdienu arhitektūrā, kuras izteiksmes veidu, materiālu un formu iemieso apjoma ziņā pieaugošu stikloto plakņu pielietojums būvmākslā. Stikls kļuvis par neizsmeļamu iedvesmas avotu arhitektiem, interjēristiem, māksliniekiem un, pateicoties savām fiziskajām, emocinālajām, psiholoģiskajām īpašībām, sniedzis plašas iespējas ēku veidošanas mākslā. Stiklotas plaknes, lietotas plašā dimensiju spektrā, kļuvušas par mūsdienu arhitektūras un pilsētvides neatņemamu sastāvdaļu, veido jaunu arhitektoniski ainavisku telpu. Tomēr, lai pēc trīsdesmit vai piecdesmit gadiem nebūtu bēdīgi jāsecina, ka šādā vidē mēs nevaram dzīvot, savlaicīgi tiek pētīts un analizēts pozitīvais un negatīvais šīs tendences pienesums kopējā dzīves telpā. Tas pavēris gan jaunas, grandiozas iespējas telpu veidošanas jomā, gan radījis arī zināmus draudus jeb riska faktorus. Svarīgi augšminētajā ilgtermiņa mākslas veidā nenokavēt brīdi, apstāties un uzdot sabiedrībai, ekspertiem un administrācijas pārstāvjiem retorisko jautājumu:”Quo vadis?”.