Long-term fragmentation dynamics in semi-natural forest landscape | Fragmentācijas ilgtermiņa dinamika meža ainavā bez cilvēka saimnieciskās darbības ietekmes

إنجليزي. Study was conducted in north-eastern Latvia (57° 38’ N, 22° 17’ E): in a part of Slitere National Park that was un-managed since year 1923 and affected by large storm in November of 1969. Supervised classification of Corona and Landsat 5 images of the area (in total 1646 ha) from years before and after the storm (1966–2010) were carried out and parameters characterizing the fragmentation calculated for 3 land-cover classes: forest, areas with low woody biomass and non-forest areas. Influence of windthrow on forest landscape was considerable: areas characterized as “forests” (dominant age exceeds that of young stands) were reduced by 53.3 % in year 1972 (3 years after the storm) in comparison to 1966. Statistically significant influence of storm in land-cover classes were found to mean patch size, mean shape index and mean weighted Euclidean distance. Major part of the analysed un-managed landscape had returned to land-cover class “forest” already 19 years after the storm. However, changes in Shannon’s diversity index demonstrated, that fragmentation of forest landscape had returned to pre-storm state only 30 years after the event. Therefore, if storms are predicted to occur in a frequency less than 30 years, their impact on un-managed (natural) forest landscape could be notable and permanent, changing also the habitat structure. Immediately after the storm mean weighted Euclidean distance between forest patches increased by 45 m. If such situation remains for a long time in future it can influence organisms with small dispersal distances, shaping the composition of species in natural forests. In contrast, detected changes in mean length of the edges might not have notable impact on the ecological diversity in heterogeneous natural forests.

لاتفيا. Pētīts meža masīvs Slīteres nacionālā parka daļā, kur kopš 1923. gada izveidots rezervāts (aizliegta saimnieciskā darbība), kuru skārusi 1969. gada novembra vētra. Izmantojot Corona un Landsat 5 satelītattēlus, kas iegūti pirms un pēc vētras (laika periodā no 1966. līdz 2010. gadam), šim meža masīvam (kopā 1646 ha) veikta pārraudzītā klasifikācija. Aprēķinātas fragmentāciju raksturojošo indikatoru vērtības trim zemes virsmas seguma klasēm: platības ar zemu kokaudzes biomasu (t.sk. jaunaudzes), nemeža zemes un mežaudzes (meži, kas pārsnieguši jaunaudzes vecumu). Platība, kas klasificēta kā mežaudze, trīs gadus pēc vētras bija par 53,3 % mazāka nekā pirms tās. Tūlīt pēc vētras samazinājās arī vidējais šīs klases plankuma lielums un pieauga plankumu skaits; 30 gadus pēc vētras (1998. gadā) vidējā plankuma platība bija statistiski būtiski lielāka nekā uzreiz pēc tās, tomēr vēl pēc 10 gadiem, lai gan vidējā platība bija lielāka, atšķirības vairs nebija statistiski būtiskas. Tāpat konstatēts, ka mežaudžu vidējā laukumu forma pirms un 20–40 gadus pēc vētras nozīmīgi (vai statistiski būtiski) neatšķīrās. Vidējais attālums starp mežaudžu klases plankumiem uzreiz pēc vētras (1972. gadā) pieauga par 45 m un bija statistiski būtiski atšķirīgs gan no situācijas pirms, gan 20–40 gadus pēc vētras, bet statistiski būtiskas šī rādītāja atšķirības starp stāvokli pirms (1966. gadā) un pēc vētras (1988., 1998., 2010. g.g.) netika konstatētas.