Fruit-growing in Latvia – industry and science | Augļkopība Latvijā – ražošana un zinātne

إنجليزي. In all times, fruit trees for family use have been grown at Latvian farms. Yet these fruits obtained market value only after the land ownership reform in 19th century. Especially fast development of fruit-growing was observed during the first independent republic (1919–1940). The demand for planting material increased, and plants were imported from Western Europe. Choice of unsuitable cultivars and rootstocks was the main reason of the massive orchard area loss during the following severe winters. After the Second World War, the Soviet powers supported only the establishment of large orchards for processing needs, 200–300 ha, which were unsuitable for the Latvian climate and terrain. After regaining of independence and private property, interest in fresh fruit and berry production for market, as well as processing, renewed. Diversity of terrain, soils and climate all demand considerate choice of suitable orchard location and cultivars. Direct use of foreign experience often led to failure. At present, development of the fruit industry is most of all hindered by lack of qualified specialists of different levels, which does not allow to establish an appropriate consulting system. Cooperation of growers for easier marketing also is developing too slowly. Insufficient economic and market research does not allow to balance the demand with increase of plantation area, especially for large-scale processing and export, so strategic guidance of the fruit industry is not possible. Development of fruit-growing is hindered also by a lack of continuous long-term support to horticultural science. As a result of research by the Institute of Horticulture: 1) new local breeding fruit crop cultivars were obtained and recommended for commercial orchards; variety testing including growing technologies was initiated in different regions of Latvia; 2) monitoring of harmful and favourable organisms was conducted in plantations, with development of a system for prognosis and control; and 3) research results were transferred to growers through practical recommendations, publications, seminars and demonstrations.

لاتفيا. Visos laikos Latvijas lauku sētās ir augušas ābeles savas ģimenes vajadzībām. Taču tikai pēc zemes iegūšanas īpašumā 19. gs. beigās izaudzētais ieguva arī tirgus vērtību. Īpaši strauji augļkopība sāka attīstīties Latvijas brīvvalsts laikā (1919–1940). Pieauga stādu pieprasījums, tos ieveda no Rietumeiropas valstīm. Nepiemērotu šķirņu un potcelmu sortiments bija noteicošie faktori, kuri veicināja dārzu izsalšanu sekojošās bargās ziemās. Pēc kara padomju vara tikai veicināja Latvijas klimatam un reljefam nepiemērotu 200–300 ha lielu dārzu stādīšanu galvenokārt pārstrādes vajadzībām. Tajā pašā laikā strauji pieauga mazdārziņu daudzums, kuros daļu no izaudzētā realizēja arī tirgū. Pēc valsts neatkarības atgūšanas, interese par ražošanu svaigo augļu un ogu tirgu kā arī pārstrādi strauji pieauga. To kavēja iepriekšējo paaudžu pieredzes un arī zināšanu trūkums. Reljefa, augsnes un klimata daudzveidība prasa rūpīgu piemērotas vietas un šķirņu izvēli. Tieša citu valstu pieredzes pārņemšana bieži noveda pie neveiksmēm. Pašlaik nozares attīstību visvairāk kavē kvalificētu dažāda līmeņa speciālistu trūkums, kas neļauj izveidot atbilstošu konsultāciju sistēmu. Pārāk lēni veidojas arī audzētāju kooperācija produkcijas realizācijai. Ekonomisko un tirgus pētījumu trūkums neļauj sabalansēt pieprasījumu ar stādījumu platību pieaugumu, jo sevišķi liela apjoma pārstrādei vai eksportam, tāpēc nav iespējama arī augļkopības nozares attīstības stratēģiska vadība. Dārzkopības attīstību kavē arī pastāvīga ilgtermiņa atbalsta trūkums zinātnei. Dārzkopības institūta pētījumu rezultātā: 1) ir izveidotas jaunas vietējās selekcijas šķirnes, kas tiek rekomendētas komercdārziem; uzsākta šķirņu un to audzēšanas tehnoloģiju pārbaude dažādos Latvijas reģionos; 2) veikts kaitīgo un derīgo organismu monitorings, izveidota nozīmīgāko slimību un kaitēkļu attīstības prognozēšanas un to kontroles sistēma; 3) ražotāji ar pētījumu rezultātiem tiek iepazīstināti semināros, demonstrējumos, kā arī rekomendāciju vai publikāciju veidā.