Genetic diversity and differentiation of even aged spruce stands in Latvia | Ģenētiskie faktori vienvecuma egļu audzēs

Inglés. The main genetic factors that could affect the vitality of even-aged Norway spruce (Picea abies (L.) H. Karst.) stands have been analysed. The mitochondrial marker nad1 b/c tested the hypothesis of the use of imported reproductive material in the restocking of Norway spruce stands and found that imported reproductive material was not used in even-aged Norway spruce stands. In natural Norway spruce stands, 7.8% of individuals of East Carpathian origin were found, as well as in even-aged Norway spruce stand. Genetic diversity has been analysed with 14 kernel DNA microsatellite markers in even-aged Norway spruce stands of different vitality. Genetic diversity does not differ in the booming and prospective even-aged Norway spruce stands. The observed heterozygote (Ho) is equal to 0,55. There have also been no significant differences in values of the Shannon's Diversity Index (I) (for brandishing stands I = 1,57; for prospective I = 1,62). An analysis of molecular variation (AMOVA) showed a greater variation in the Norway spruce stands (among individuals) and only a 3% variation was found between the Norway spruce stands (p is less than 0.001). An analysis of the principal coordinates has been carried out on the basis of the values of the genetic distances found in the GenAlEx software and it has been established that the variation between the cults to be analysed is not related to their different vitality but to their regional location. It has been found that the use of reproductive material for Norway spruce seed plantations in the renovation of even-aged Norway spruce stands will ensure higher genetic diversity (Shannon's Diversity Index 1.78−1.86) and that genetic diversity in the reproductive material of Norway spruce seed plantations does not depend on the year of harvesting.

Letón. Analizēti galvenie ģenētiskie faktori, kuri varētu ietekmēt vienvecuma egļu audžu vitalitāti. Ar mitohondriālo marķieri nad1 b/c pārbaudīta hipotēze par ievesta reproduktīvā materiāla izmantošanu egļu audžu atjaunošanā un noskaidrots, ka vienvecuma egļu audzēs nav izmantots ievestais reproduktīvais materiāls. Dabīgajās egļu audzēs atrasti 7,8 % Austrumkarpatu refūgijas izcelsmes indivīdu, tikpat arī vienvecuma audzēs. Ģenētiskā daudzveidība dažādas vitalitātes vienvecuma egļu audzēs analizēta ar 14 kodola DNS mikrosatelītu marķieriem. Ģenētiskā daudzveidība brūkošajās un perspektīvajās vienvecuma egļu audzēs neatšķiras. Novērotā heterozigotāte (Ho) tajās vienāda − 0,55. Nav konstatētas arī nozīmīgas Šenona daudzveidības indeksa (I) vērtību atšķirības (attiecīgi brūkošajām audzēm I = 1,57; perspektīvajām I = 1,62). Molekulārās variācijas analīze (AMOVA) uzrādīja lielāku variāciju audzes iekšienē (starp indivīdiem audzēs), un tikai 3% variācija tika atrasta starp audzēm (p ir mazāks par 0,001). Veikta principiālo koordinātu analīze, pamatojoties uz GenAlEx programmatūrā atrastajām ģenētisko distanču vērtībām un noskaidrots, ka variācija starp analizējamām audzēm nav saistīta ar to dažādo vitalitāti, bet gan ar to reģionālo izvietojumu. Atrasts, ka egļu sēklu plantāciju reproduktīvā materiāla izmantošana vienvecuma egļu audžu atjaunošanā nodrošinās augstāku to ģenētisko daudzveidību (Šenona daudzveidības indekss 1,78−1,86) un ka ģenētiskā daudzveidība egļu sēklu plantāciju reproduktīvajā materiālā nav atkarīga no sēklu ražas ievākšanas gada.