Residential buildings in workers’ villages in Latvia in the 1940s and 1970s. Example of brick buildings in the Jelgava area
2024
Ziemeļniece, Aija | Īle, Una
With the change of political power in Latvia after the Second World War, the country’s economy changed. The devastation of the war and the post-war period in the 1940s–1970s brought a new character to Latvia’s outer suburbs with workers’ villages consisting of apartment buildings with root gardens, barns and cellars. The workers’ villages in the suburbs, as well as the centres of kolkhozes or sovkhozes in the rural areas began to implement new types of housing projects in the post-war years. The buildings in the workers’ villages connected with industrial production (wood processing, brickworks, sand pits, peat mines, stone crushing plants, dolomite quarries, etc.) formed their own spatial structure. However, with the wave of collectivisation in the 1940s/1950s and the development of collective farm/sovkhoz centres (MTS or machine and tractor stations, creameries, horse rental centres, seed etching centres, gatherers, sugar beet reception centres, grain dryers, wool carders, etc.), the spatial structure of the built environment changed. The unifying aspect of the villages remained the subsistence farming character, where the residential area coexisted closely with the production area and the farm buildings – cattle sheds, pastures, hay sheds, wood shed, cellar, root garden, potato and fodder beet field. When the Latvian state’s economic policy changed in the 1990s, the transformation processes also affected the areas of the workers’ villages. Today, the character of post-war Soviet housing is still preserved and should be given the status of cultural heritage. [LAV] Mainoties politiskajai varai pēc 2. pasaules kara Latvijā, mainās valsts ekonomika. Kara postījumi un pēckara laiks 20. gs. 40.–70. gados Latvijas ārpilsētas teritorijām ienes jaunu apbūves raksturu ar strādnieku ciematiem, kurus veido daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas ar sakņu dārziem, kūtiņām, pagrabiem. Strādnieku ciemati ārpilsētu teritorijās, līdzīgi kā kolhozu centri lauku teritorijās, pēckara gados aizsāka jaunu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku tipveida projektu realizāciju. Strādnieku ciematu apbūve, kas bija saistīta ar industriālo ražošanu (kokapstrāde, ķieģeļnīcas, smilts karjeru izstrāde, kūdras raktuves, akmens drupinātavas, dolomīta lauztuves utt.), veidoja savu telpisko apbūves struktūru. Savukārt 20. gs. 40./50. g., aizsākoties kolektivizācijas vilnim un apbūvei kolhozu centros (MTS jeb mašīnu un traktoru stacijas, zirgu iznomāšanas punkti, sēklu kodināšanas centri, gateri, cukurbiešu pieņemšanas punkti, graudu kaltes, vilnas kārstuves utt.), apbūves struktūra veidojās atšķirīga. Vienojošais aspekts ciematiem saglabājās – naturālās saimniekošanas raksturs, kur dzīvojamai zonai cieši līdzās pastāvēja gan ražošanas zona, gan saimniecības ēkas – lopu kūtis, ganības, siena zārdi, malkas šķūnis, pagrabs, sakņu dārzs, kartupeļu un lopbarības biešu lauks. Mainoties Latvijas valsts ekonomiskajai politikai 20. gs. 90. g., transformācijas procesi skar arī strādnieku ciematu teritorijas. Mūsdienās ir vēl saglabājies padomju pēckara gadu dzīves telpas raksturs, kuram ir jāiegūst kultūrvides mantojuma statuss.
Mostrar más [+] Menos [-]Palabras clave de AGROVOC
Información bibliográfica
Editorial Latvia University of Life Sciences and Technologies
ISSN 2255-8640Este registro bibliográfico ha sido proporcionado por Fundamental Library of Latvia University of Life Sciences and Technologies