Fungus Chalara fraxinea as a causal agent for ash decline in Latvia | Ošu audžu bojāeju izraisošā sēne Chalara fraxinea Latvijā

anglais. For the last 10 years large-scale decline of common ash (Fraxinus excelsior) has been observed in many European countries. In 2006, T. Kowalski reported fungus Chalara fraxinea as the cause for common ash decline in Poland with similar results found also in other countries with Latvia as no exception either (necroses on the bark, top and shoot dieback). The land area of Latvia is the northernmost border of the natural range of common ash and that is why this tree species is sensitive to environmental factors, especially air temperature fluctuations and the content of nutrients in the soil. According to the State Forest Service data in eight years the area of common ash stands has decreased by 5,096.7ha (23%). The highest incidence of ash mortality was observed in 2003 - 1,487.2ha (by 7.2% higher compared with 2002). In these years most strongly affected were young ash stands on wet and excessively wet natural sites (forests on wet peaty and drained peaty soils). As to the total area of ash stands affected, there are differences between age groups. In 2000-2005, the highest decline (by 39%) was for the young stands (0-40 years) with 9% for the middle age ones (41-60 years). In 2007, Austrian phyto-pathologist T. Kirisits found fungus C. fraxinea in wood samples taken in Latvia next to the Liepaja airport. In 2009, ash stands with typical symptoms of decline were found in the territory of the Tukums Forest District of the Ziemelkurzeme Regional Forestry. Samples from these stands were analysed jointly with the experts from Finland. Results of this research showed that the cause of ash decline is C. fraxinea. Further it is important to find out differences in vitality of ash in regions and dynamics of plant species in heavily damaged stands.

letton. Pēdējos desmit gados daudzās Eiropas valstīs konstatēta ošu audžu bojāeja. Ir vairākas hipotēzes par ošu audžu kalšanas cēloņiem, piemēram, klimatiski-edafiskā, fitosocioloģiskā, fitopatoloģiskā u.c. Pašlaik visvairāk liecību ir tieši par ošu saslimšanu izraisošo patogēno organismu (fitopatoloģiskā hipotēze), sevišķi vasas un sakņu sēņu, strauju izplatību. Pētot ošu bojāejas cēloņus 2006. gadā Polijā, T. Kowalski atrada un aprakstīja jaunu mikroskopisko sēņu sugu – hifomicēti Chalara fraxinea, kas izraisa ošu kalšanu, ko apstiprinājuši arī turpmākie pētījumi. Pagaidām ir maz datu par sēnes izplatības mehānismu. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijā jau vairākus gadus konstatēta pastiprināta ošu atmiršana – jaunajiem dzinumiem uz mizas vērojamas nekrozes pazīmes, izretinās koku vainags. Ošu audzes Latvijā atrodas tuvu šīs sugas areāla ziemeļu robežai, tāpēc osis ir jutīgs pret vides faktoriem, sevišķi gaisa temperatūras svārstībām un barības vielu daudzumu augsnē. Pēc Valsts meža dienesta datiem ošu audžu platības Latvijā 8 gados (2000.-2007.) ir samazinājušās par 5096,7 ha (23,3%); visstraujāk 2003. gadā (salīdzinot ar 2002. gadu) – par 1487,2 ha (7,2%). Šajos gados lielās platībās sabrukušas arī ošu jaunaudzes un audzes mitrās un pārmitrās augtenēs (purvaiņi, kūdreņi). Ošu audžu platību maiņa dažādās saimnieciskā vecuma grupās ir krasi atšķirīga. Pēdējos gados (2000.-2005.) pārsvarā samazinājušās tieši ošu jaunaudžu (0-40 gadi) platības par 39%, bet vidēja vecuma (41-60 gadi) audžu – par 9%. 2007. gadā austriešu fitopatologs T. Kirisits konstatējis sēni C. fraxinea Latvijā ievāktajos koksnes paraugos. Tukuma mežniecības teritorijā 2009. gadā tika izvēlēta ošu audze ar tipiskām slimības pazīmēm un analizēti kalstošo ošu koksnes paraugi. Pētījuma rezultāti apstiprināja, ka koku bojāejas cēlonis ir C. fraxinea. Turpmākajā izpētē nepieciešams noskaidrot ošu audžu vitalitātes reģionālās atšķirības, kā arī augu sugu dinamiku stipri bojātajās audzēs.