Tendencies of the elements of modern art and architecture in the historical centres of towns in Zemgale [Latvia]

Английский. Today, it is impossible to view architecture, art and landscape space in isolation. Together they create a definite town planning environment with its inherent scale and proportion. Historically changing as the attitude and requirements of the society towards architecture are changing, architecture also changes on the whole. New technologies and 3D-designing at present opens up unprecedented opportunities, which are vividly marked in the works by the 21 century architects-architecture evolves as an art, in its expressions using various ways of form creation [1]. Experiments in the field of synthesis of arts have become the main driving force due to the growing desire of the society for a new, qualitative, artistic and also sustainable architecture. Also, synthesis of arts is a novel instrument for promotion of competition among architects, since qualitative design proposals, which strive to tear down borders between different kinds of art, can be competitive as the demand in the general public grows for a particularly qualitative urban environment [1]. Today, it is impossible to view architecture, art and landscape space in isolation. Together they create a definite town planning environment with its inherent scale and proportion. The city is a samples and complex form, which, at the same time, is changing and chaotic. Ready system, structured in levels, is not characteristic to it. Urban environment becomes a noticeable and recognizable place if it is designed clear and understandable for the users, so that they can give their own meaning and connection to the surrounding to it [2].

Латышский. Zemgales reģiona Lielupes baseinam piederošās kultūrainavas un pilsētbūvnieciskās telpas attīstību spilgti raksturo Bauskas, Dobeles un Jelgavas vēsturiskās apbūves struktūra, mērogs un dabas pamatnes veidols. Pētījuma problēmas apskats ir saistīts ar 20. gs. 60.-80. g. transformācijas procesiem, kas ienesa straujas pilsētas kultūrvēsturiskās daļas izmaiņas. Šajā laika posmā rūpīga vēsturiskā centra atjaunošanai uzmanība tika pievērsta mazāk. Pēdējo desmit gadu pilsētplānošanas tendences veido jaunu ievirzi, kas skar gan vēsturiskās apbūves atgūšanu, gan pārdomātu atsevišķu esošo zaļo zonu saglabāšanu, kas sekmē arhitektūras, mākslas elementu un zaļās struktūras sintēzi vecās apbūves teritorijā. Tas ir devis iespēju arhitektiem meklēt jaunas arhitektoniski mākslinieciskās vērtības un funkcionālo sabalansētību kultūrvēsturiskajā pilsēttelpas daļā. Aplūkojot realizētos projektus un attīstības priekšlikumus, kā arī vēsturiskās pilsētas daļas transformācijas procesus, detālplānojumos tiek iestrādāti kritēriji, kas nosaka nepieciešamu saglabāt vai nesaglabāt esošo zaļo struktūru, analizējot tās kontekstu apbūves zonā. Patreizējos svārstīgās ekonomikas un sabiedrisko procesu apstākļos nereti tiek vienkāršotas pilsētplānošanas atziņas, priekšroku dodot īstermiņa uzņēmējdarbības apgriezieniem un nodokļu piesaistei pašvaldībā, nevis perspektīvē ieguldāmajām vērtībām. Kultūrvēsturiskais mantojums ir attiecināms ne tikai uz atsevišķu objektu saglabāšanu, bet uz vairāku kompozicionālo elementu kopumu - telpa, ainava, skatu līnijas, intelektuālais piepildījums utt. Tas uzliek arī lielāku atbildību arhitektu, ainavu arhitektu un mākslinieku kopsadarbībai.