Significance and diversity of landscape design in rehabilitation

The World Health Organisation defines human health as a state of complete physical, mental and social well-being and not merely the absence of disease or infirmity. Nature is one of the mechanisms that can help to achieve the aspects highlighted in this definition. Recovery environments, such as therapeutic gardens in the outdoor areas of treatment centres, play a crucial role in challenging life circumstances and can supplement traditional forms of treatment. They are not a substitute for medical care and different therapies, but rather function as a support system and enhancement for achieving quicker and higher quality outcomes. The aim of this paper is to look at the possibilities of creating different revitalisation landscapes, including abandoned ones, and to adapt them to different target groups, which are increasing in number and diversity in today’s changing political and economic situation, as well as to the growing number of people who need a specific approach to the recovery process, which can also be provided by a well-designed outdoor space. The revitalisation of the landscape of abandoned rehabilitation facilities is also essential for sustainability processes, when the functional zoning of such areas is improved and outdoor spaces that can fulfil their function in the long term are brought back to life, transformed into spaces adapted to modern needs. Based on the analysis and theoretical studies of different outdoor spaces of abandoned rehabilitation institutions, proposals and thematic models for the revitalisation of rehabilitation landscapes near abandoned water, near settlements and surrounded by forests have been prepared, highlighting the potential of such areas within individual landscapes and emphasising the importance of rehabilitation landscapes in each of them. [LAV] Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas definīciju cilvēka veselība ir pilnīgas fiziskās, psiholoģiskās un sociālās labklājības stāvoklis, ne tikai stāvoklis bez slimībām vai fiziskiem traucējumiem. Daba ir viens no mehānismiem, kas var palīdzēt īstenot šajā definīcijā uzsvērtos aspektus. Rehabilitācijas ainavas, kas ārstniecības iestāžu ārtelpā var tikt skatītas caur ārstniecisku dārzu prizmu, ir nozīmīgs atbalsts sarežģītās dzīves situācijās un var kalpot kā papildinājums klasiskās ārstēšanās veidiem. Tās neaizstāj medicīnisko palīdzību un dažādas terapijas, bet ir kā atbalsta mehānisms un papildinājums ātrākai un kvalitatīvākai rezultātu sasniegšanai. Darba mērķis ir apskatīt iespējas dažādu rehabilitācijas ainavu, tai skaitā pamestu, veidošanai, pielāgojot tās dažādām mērķgrupām, kuru skaits un daudzveidība mūsdienu mainīgajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā palielinās, kā arī pieaug to cilvēku skaits, kam nepieciešama īpaša pieeja atveseļošanās procesam, ko var nodrošināt arī labiekārtota ārtelpa. Pamestu rehabilitācijas iestāžu ainavtelpu revitalizācija ir būtiska arī ilgtspējas procesu nodrošināšanai, kad tiek pilnveidots šādu teritoriju funkcionālais zonējums un atgrieztas dzīvē ārtelpas, kas savu funkciju var pildīt ilgtermiņā, transformējoties mūsdienu vajadzībām pielāgotās telpās. Pamatojoties uz veikto dažādu pamestu rehabilitācijas iestāžu ārtelpu analīzi un teorētiskajām studijām, sagatavoti priekšlikumi un tematiski modeļi pamestu ūdens tuvumā esošu, apdzīvotu vietu tuvumā esošu un meža ieskautu rehabilitācijas ainavu revitalizācijai, izceļot šādu teritoriju potenciālu atsevišķu ainavtelpu ietvaros, uzsverot katrā no tām rehabilitācijas ainavu nozīmi.